Šodien smaidu vairāk nekā visās iepriekšējās dienās kopā ņemot. Nu, vismaz man tā šķiet. Un vienu brīdi šorīt man šķita, ka tas tāpēc, ka kārtējā darba nedēļa ļoti raiti pagājusi un ir jau piektdiena - tātad, saīsinātā darba diena, turklāt priekšā divas skaistas brīvdienas un šorīt spīdēja saule, kaut arī gaiss ir patīkami dzestrs (nebiju domājusi, ka tas kādreiz varētu mani iepriecināt).
Apcerēju vakardienas tikšanos ar PZ jauniešiem un diskusiju un atkal sāku smaidīt. Kā mēs smējāmies par visādām dzīves situācijām, piemēram, kad vienu puisi bērnībā noturēja par meiteni autobusā un uzdāvināja viņam maisu ar konfektēm un lelli, kādas ir manas slepenās tieksmes darbā, kad skatos uz cilvēkiem, kas man nesimpatizē un kādi ir jaunākie joki par seksualitāti.
Un jā, tad es sapratu - esmu ļoti laimīga, ka esmu šajā organizācijā. Sapratu, ka tā man ir baigā pozitīvisma deva - satikt visus šos cilvēkus, ar kuriem bez aizspriedumiem var pārrunāt visu. Un ar to es tiešām domāju VISAS tēmas. Vakar bija diskusija par šādu te projektiņu un runājām par to vai ir/nav forši būt meitenei. Protams, ka diskusija aizklīda uz daudzām citām tēmām, smējāmies, ka 10 minūšu laikā sarunā ietvērām mīlestību, nekrofiliju, reliģiju, puišus, minoritātes un aizspriedumus.
Papardes Zieds patiešām ir tā vieta, kur es esmu es pati. Vieta, kur visvairāk atveros, kur visvairāk smejos, kur jūtos vispatiesākā. Citreiz domāju - nu bet kāpēc es ikdienā neesmu tik runīga, kāpēc es neesmu arī tik atklāta? Laikam jau tāpēc, ka ne vienmēr mani saprot. Zieds ir tā vieta, kur tu vari izrunāt dvēseli un tevi neapsmies. Vienu dienu, kad pēc iknedēļas tikšanās turpinājām vakaru pie manis, nākamajā rītā radās atziņa, ka mēs vienmēr runājam par tēmām, kuras tā īsti izprot tikai zieda cilvēki. Nu, šaubos, vai kādas politiskas organizācijas jaunieši asi diskutētu par prezervatīva par un pret vai izsūtītu kopīgajā e-pastu listē kaut ko par brīnumainajiem atklājumiem par spermu. Un nesmīkņātu par to. Jā, viņi jau noteikti asi diskutē par viena vai otra politiķa kompetenci jomā, kurā viņš strādā. Katram jau savs. Bet zieds ir īpašs ar to, ka mēs tomēr rūpējamies par to pirmsākumu. Par to brīnumu, ko sauc cilvēks. Mēs katrs pats saprotam tikai ar laiku, cik ārkārtīgi daudz ir atkarīgs no mums pašiem - sākot ar dzīves kvalitāti un beidzot ar savu mazbērnu nākotnes iespējām. Papardes Zieds ir tā organizācija, kas palīdz izprast šo pirmsākumu, kas palīdz ievirzīt pareizajās sliedēs. Mēs neko neuzspiežam, katram ir brīva izvēle, bet mēs esam tie, kas parāda, ka izvēle ir.
P.S. Līdz nākamajai nedēļai man ir iedota kamera un uzdevums nofilmēties, kur runāju par to, cik ļoti man patīk būt meitenei. Sekojiet līdzi, gan jau varēsiet arī jūs redzēt, kas man tik ļoti tajā padarīšanā patīk, un varbūt pat uzzināsiet daudz ko jaunu :)
Apcerēju vakardienas tikšanos ar PZ jauniešiem un diskusiju un atkal sāku smaidīt. Kā mēs smējāmies par visādām dzīves situācijām, piemēram, kad vienu puisi bērnībā noturēja par meiteni autobusā un uzdāvināja viņam maisu ar konfektēm un lelli, kādas ir manas slepenās tieksmes darbā, kad skatos uz cilvēkiem, kas man nesimpatizē un kādi ir jaunākie joki par seksualitāti.
Un jā, tad es sapratu - esmu ļoti laimīga, ka esmu šajā organizācijā. Sapratu, ka tā man ir baigā pozitīvisma deva - satikt visus šos cilvēkus, ar kuriem bez aizspriedumiem var pārrunāt visu. Un ar to es tiešām domāju VISAS tēmas. Vakar bija diskusija par šādu te projektiņu un runājām par to vai ir/nav forši būt meitenei. Protams, ka diskusija aizklīda uz daudzām citām tēmām, smējāmies, ka 10 minūšu laikā sarunā ietvērām mīlestību, nekrofiliju, reliģiju, puišus, minoritātes un aizspriedumus.
Papardes Zieds patiešām ir tā vieta, kur es esmu es pati. Vieta, kur visvairāk atveros, kur visvairāk smejos, kur jūtos vispatiesākā. Citreiz domāju - nu bet kāpēc es ikdienā neesmu tik runīga, kāpēc es neesmu arī tik atklāta? Laikam jau tāpēc, ka ne vienmēr mani saprot. Zieds ir tā vieta, kur tu vari izrunāt dvēseli un tevi neapsmies. Vienu dienu, kad pēc iknedēļas tikšanās turpinājām vakaru pie manis, nākamajā rītā radās atziņa, ka mēs vienmēr runājam par tēmām, kuras tā īsti izprot tikai zieda cilvēki. Nu, šaubos, vai kādas politiskas organizācijas jaunieši asi diskutētu par prezervatīva par un pret vai izsūtītu kopīgajā e-pastu listē kaut ko par brīnumainajiem atklājumiem par spermu. Un nesmīkņātu par to. Jā, viņi jau noteikti asi diskutē par viena vai otra politiķa kompetenci jomā, kurā viņš strādā. Katram jau savs. Bet zieds ir īpašs ar to, ka mēs tomēr rūpējamies par to pirmsākumu. Par to brīnumu, ko sauc cilvēks. Mēs katrs pats saprotam tikai ar laiku, cik ārkārtīgi daudz ir atkarīgs no mums pašiem - sākot ar dzīves kvalitāti un beidzot ar savu mazbērnu nākotnes iespējām. Papardes Zieds ir tā organizācija, kas palīdz izprast šo pirmsākumu, kas palīdz ievirzīt pareizajās sliedēs. Mēs neko neuzspiežam, katram ir brīva izvēle, bet mēs esam tie, kas parāda, ka izvēle ir.
P.S. Līdz nākamajai nedēļai man ir iedota kamera un uzdevums nofilmēties, kur runāju par to, cik ļoti man patīk būt meitenei. Sekojiet līdzi, gan jau varēsiet arī jūs redzēt, kas man tik ļoti tajā padarīšanā patīk, un varbūt pat uzzināsiet daudz ko jaunu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru