I'm singing in the rain...

Vai nav jauki iet caur vērmanīti un sasmaidīties ar pretimnākošo meiteni, ar kuru, kā izrādās, sinhroni novilkām kurpes, jo ar tām iet mežonīgu lietusgāžu laikā ir apgrūtīnoši? Vai nav skaisti, ejot caur lietu, skatīties uz cilvēkiem, kas slēpjas zem jumtiem un smaidīt? Vai nav burvīga tā sajūta lietū, kad aizver acis un priecājies, kā lietus krīt uz sejas, kā kutina kaklu un kā pamazām izmirkst visas drēbes, jā, arī tās, kas visrūpīgāk noslēptas zem virskārtām? Vai nav nomierinoša tā lietus skaņa nakts melnumā, lietus lāsēm izgaismojoties dzeltenās laternu gaismās, tās sitas pret bruģi?

Jā, vakar, ejot mājās, trāpīju tieši stiprākajā lietū. Un ziniet, man bija vienalga! Jā, man nerūpēja tas, ka drēbes neizžūs tik ātri un, ka pēdējais plāksteris no kājas nokritīs tāpat vien, jo kurpju kājās vairs nav. Nerūpēja arī ap svešinieku deniņiem riņķojošie pirksti, kad no ietves apmalītes katru reizi priecīgi ielēcu peļķē.
Es vienkārši priecājos par to, ka spēju priecāties par tādu situāciju. Jo ir taču tik forši pēc trakas svelmes, kas spiež pie zemes vai vismaz aukstās vannas grīdas, sajust īstu lietu, kas atvēsina, sajust to veldzi...

Un es te nerunāju tikai par lietu un laikapstākļiem kā tādiem ;)

Kā saka - ja dzīve piespēlē citronu, meklē sāli un tekilu ;)

Dienas noskaņojums un vēlme:
aptgriezties brīnumainajā rokdarbu un citu diy lietu pasaulē.