Bet tas man lika padomāt par to, cik daudz es stāstu citiem par sevi un cik daudz citi stāsta man. Ko vajag stāstīt, ko var un ko labāk nevajadzētu.
Šī mēneša SANTā arī bija labs raksts par pļāpīgumu. Ir reizēm man tiešām tā, ka gribas aizvērties, jo nožēloju to pašu brīdi, kad runāju. Tieši, lejot ārā to ūdeni, kuru nevarēs vairs sasmelt, domāju, ka nevajadzētu tā darīt. Cik liela ir nozīme tam, ka kaut kas paliek nepateikts, cik ļot daži vārdi būtu varējuši kaut ko izmainīt. Vai tieši otrādi - labi, ka palikuši nepateikti. Kaut ko uzzināt pēc laika ir interesanti, ja tas ir bijis kas kārots.
Vēl man patika kā Alise nesen ierakstīja tviterī:
"Nākamgad katram būs citi skolasbiedri un tas man liek domāt, ka nākamgad kopējie sarunu temati būs vairāk par pašiem nevis citiem."
..un tas bija ļoti trāpīgi. Jo jāatzīst, ka vairāk mēs runājam par citu dzīvēm par to, ko citi izdarījuši vai, gluži otrādi, neizdarījuši, par citu attiecību peripetijām, par veiksmēm un neveiksmēm un par jaunāko apģērbu vai notikumu ģimenes dzīvē. Pārmaiņu laikā gribēsies vairāk runāt par to, kas notiek ar pašiem. Nav jau tas viegli, bet labāk par sevi un justies kā pļāpai, nevis izstāstīt par citiem to, ko labāk nevajadzētu, un justies nožēlojami citu acīs. Jo, lai arī cik ļoti negribētos to atzīt, kad uzzinām kaut ko par citiem, uz brīdi jūtamies pacilāti, ka mums uzticēta tāda informācija, bet pēc brīža tomēr ar aizdomām skatāmies uz stāstītāju - nez vai viņš par mani arī baumo tāpat?
Dienas noskaņojums (jāā, man beidzot ir atgriezies noskaņojumu periods!) un vēlme:
kaut rudens būtu skaists un vairāk dominētu sajūsma, nevis vilšanās, saistībā ar jauniem atklājumiem Lielajā Dzīvē.
P.S. sestdien bijām Tartu un tur bija +39 grādi. ziniet esmu bijusi jūlija vidū Barselonā, pie vidusjūras un tur bija +36... Secinājums: ja gribat tropu sajūtu, apmeklējiet savus kaimiņus, nevis izsviediet naudu dārgos ceļojumos :)
____________________
bilde sava & no imgfave.com
Šī mēneša SANTā arī bija labs raksts par pļāpīgumu. Ir reizēm man tiešām tā, ka gribas aizvērties, jo nožēloju to pašu brīdi, kad runāju. Tieši, lejot ārā to ūdeni, kuru nevarēs vairs sasmelt, domāju, ka nevajadzētu tā darīt. Cik liela ir nozīme tam, ka kaut kas paliek nepateikts, cik ļot daži vārdi būtu varējuši kaut ko izmainīt. Vai tieši otrādi - labi, ka palikuši nepateikti. Kaut ko uzzināt pēc laika ir interesanti, ja tas ir bijis kas kārots.
Vēl man patika kā Alise nesen ierakstīja tviterī:
"Nākamgad katram būs citi skolasbiedri un tas man liek domāt, ka nākamgad kopējie sarunu temati būs vairāk par pašiem nevis citiem."
..un tas bija ļoti trāpīgi. Jo jāatzīst, ka vairāk mēs runājam par citu dzīvēm par to, ko citi izdarījuši vai, gluži otrādi, neizdarījuši, par citu attiecību peripetijām, par veiksmēm un neveiksmēm un par jaunāko apģērbu vai notikumu ģimenes dzīvē. Pārmaiņu laikā gribēsies vairāk runāt par to, kas notiek ar pašiem. Nav jau tas viegli, bet labāk par sevi un justies kā pļāpai, nevis izstāstīt par citiem to, ko labāk nevajadzētu, un justies nožēlojami citu acīs. Jo, lai arī cik ļoti negribētos to atzīt, kad uzzinām kaut ko par citiem, uz brīdi jūtamies pacilāti, ka mums uzticēta tāda informācija, bet pēc brīža tomēr ar aizdomām skatāmies uz stāstītāju - nez vai viņš par mani arī baumo tāpat?
Dienas noskaņojums (jāā, man beidzot ir atgriezies noskaņojumu periods!) un vēlme:
kaut rudens būtu skaists un vairāk dominētu sajūsma, nevis vilšanās, saistībā ar jauniem atklājumiem Lielajā Dzīvē.
P.S. sestdien bijām Tartu un tur bija +39 grādi. ziniet esmu bijusi jūlija vidū Barselonā, pie vidusjūras un tur bija +36... Secinājums: ja gribat tropu sajūtu, apmeklējiet savus kaimiņus, nevis izsviediet naudu dārgos ceļojumos :)
____________________bilde sava & no imgfave.com
par to tveici- tieši manas domas! kad ar orķestri aizbraucām uz itāliju, gaisa temperatūra bija krietni zemāka, nekā dzimtenē.
AtbildētDzēstnujā. klusēšana zelts. lai gan reizēm tik tiešām vajag teikt visu, kas uz mēles.