Man patīk, kā apstājas satiksme, kad brauc ātrās palīdzības mašīna. Tas man rada sajūtu, ka uz pasaules vēl ir taisnība.
Vai esi bijis uz savas mājas/dzīvokļu mājas jumta? Cik bieži, ejot pa ielu, paskaties debesīs? Cik bieži pretimnācējam acīs? Kad bija pēdējā reize, kad kaut ko izdarīji pirmo reizi? Kad pēdējo reizi sajuti patīkami kņudinoši sajūtu pakrūtē? Vai mēdz pacelt garāmgājēja nokritušās mantas un pieskriet viņam klāt, lai tās atdotu?
***
Biju uz jumta savam jaunajam dzīvklim. Tur uzkāpt nebija viegli, bet bija tā vērts. Ēdu desmaizītes un skatījos uz cilvēkiem.
Es bieži skatos uz māju jumtiem/debesīm, kad eju pa ielu. Esot uz jumta nevienu tādu, man līdzīgu, neredzēju.
Bet varbūt tas tāpēc, ka viņi skatās pretimnācējiem acīs.
Tagad man gandrīz katru dienu sanāk kaut ko darīt pirmo reizi, jo darba mācības to pieprasa, un ziniet, sajūta ir burvīga.
Vakar, pērkot jaunas bikses un saprotot, ka vajadzīgas izmēru mazākas, nekā parasti, bija tā patīkamā sajūta. Vēl, pērkot dzimšanas dienas dāvanu Riča mammai, apzinoties, ka tas ir tieši tas, ko viņa vēlas.
Un gandrīz vienmēr (ja to neizdara 50 citi garāmgājēji) paceļu nozaudētās lietas un pieskrienu klāt, lai atdotu.
***
Ahh, šīs mazās lietas, kas iedvesmo. Ideju ir pārpārēm un tik ļoti maz laika, lai visu īstenotu... Negribas domāt, ka darīšu visu tad, kad beigsies trakais darba mācību posms (kaut tā arī patiešām būs, jo arī šobrīd, paralēli šim ierakstam, mācos), tāpēc cenšos domāt par mazajiem ikdienas prieciņiem. Par saņemtajiem komplimentiem, par jauniem domubiedriem, par jaunajām idejām, par apziņu, ka neesmu vienīgā, kas tā domā.
Un tagad, lai būtu pavisam salkani, varat iemest aci manos pēdējā laika favorītos. Viss no šejienes ;)
Dienas noskaņojums un vēlme:
pierakstīt visas idejas un izpildīt tuvākā gada laikā.
