Pēdējo nedēļu esmu pilnībā nodevusies kaut kādai dīvainai iedomu pasaulei. Filmām, kas notiek manā prātā. Nē, es neesmu jukusi, vienkārši brīvajos brīžos nododos sen aizmirstajai radošās fantāzijas pasaulei.
Pirmkārt jau grāmatas. Ar ārprātīgu nepacietību un aizrāvību izlasīju pēdējās divas no Bada Spēļu triloģijas grāmatām. Vienmēr savā ziņā esmu bijusi pret komerciālismu, bestselleriem, meinstrīmu un visu pārējo, bet šajā gadījumā varu tikai noliekt galvu un pateikt "vainīga", jo tas efekts, ko rada šīs grāmatas ir.. maģisks. Pēdējā grāmatas nodaļa mani saraudināja un vispār jau no paša sākuma ievēroju, ka manāmi paātrinājies pulss, kad iegrimstu savā tēlu pasaulē. Jutu līdzi, analizēju, aizsapņojos un atkal iegrimu tēlu un iedomu stāstos. Filmā, kuras varoņiem nav skaidri saskatāmu seju, tikai raksturi un aptuvenais ārējais izskats. Apsveru pat domu neiet uz filmu, kad tā iznāks (ja vispār kāds uzdrošināsies atspoguļot kaut ko tik smagu un atklāti sāpīgu), jo manis pašas radītie tēli noteikti daudz labāk atspoguļoja visas tās emocijas.
Otrkārt, regulāri sanāk blandīties izdomas laukos, kad domāju lirikas dziesmām vai pat iztēlojos kaut kādus raksturus un man ir gatavas videoklipu, īsfilmu ainas. Vakar aizdomājos, ka vairs nevaru kā agrāk, piesēsties pie dienasgrāmatas un izrakstīt savas emocijas. Tagad tā jūtos muļķīgi un mulsinoši. Varbūt vienkārši vairs nav tās drosmes un pieaugot esmu iemācījusies kaut kādas lietas paturēt zināmas vienīgi sev, taču sapratu, ka emocijas visspilgtāk tomēr parādu dziedot. Laikam jau nav dauz cilvēku, kuri zina, ko man īsti nozīmē tie brīži, kad no sirds kaut ko izdziedu un varbūt pat tas ir labi, citādi pārāk daudz atklātos. Katrā ziņā, ir stimuls pacensties, jo ir parādījusies vēlme ar to visu lepoties. Ar savu trako fantāziju, kuru šad tad derētu tomēr ierobežot.
Dienas noskaņojums un vēlme:
iebūvēta skapja skices (jap, mums būs remonts. atkal.)
______________________
bildes no laceandtea.com
