Iedomājies kaut kādu augu. Nu, pieņemsim pieneni. Dziļa, ļoti spēcīga sakne, gan jau vari atcerēties, kā bērnībā laukos, kad ravēji, tieši pienenes bija lielākais bieds, jo gribējās to sakni izraut, bet vienmēr tur kaut kas palika pāri. Mamma mācīja, ka, ja kaut kas paliek, tad vienmēr tur augs jauna un tu centies to izraut, bet beigās atmeti ar roku. Pienenes jau arī ātri aug - nemaz nepamani, ka mazie pumpuri, kas vēl tikai vakar nedroši spraucās ārā, jau liek manīt par to, ka tūliņ, tūliņ ziedēs.
Pienenes un arī jebkura cita puķe zied skaisti. Tur ir tāds baigais spēks. Var salīdzināt ar sievietes mūžu (var arī ar vīrieša) - tas ziedu laiks jau tas skaistākais. Pienenei daudz piedod kaut vai tāpēc, ka tā smuki zied un daudziem jau negribas iznīdēt to smuko dzeltenumu no pagalma, ja acis tas priecē.
Bet, kā Nellija Furtado reiz dziedāja - all good things come to an end - un pienene nozied. Paliek balta piemiņa, kas patiesībā ir ļoti skaista, reizēm atstāj rūgtumu par zudušo skaistumu, bet tomēr arī tā ar laiku izkūp vējā. Mazi parašūtiņi aizlido viens pēc otra kaut kur - nezin' kur. Atliek cerēt, ka nākamgad atkal būs tikpat skaisti.
Un tagad iedomājies šo salīdzinājumu no cilvēku attiecību prizmas. Draudzība, kad viss sākas burvīgi, bet ar laiku saproti, ka kaut kas ir mainījies un kaut ka vairs īsti nekliķē tās intereses un katrs iet savu ceļu. Kā vecie labie angļi saka - we have grown apart - katrs esam izauguši, kaut ko sasnieguši, bet tomēr esam atšķirīgi. Pēc laika vari aplūkot atmiņas, bet tās, tieši tāpat kā pieneņu parašūtiņi, ar laiku aizlido vēja, pa vienai vien. Nepamani pat, pa kuru laiku.
Ahh, šodien uz sentimentālas nots esmu. Gribu domāt, ka mani pienenes parašūtiņi nekur neaizlidos un man no trakulīgas meiteņu draudzības paliks sirmās atmiņas skaistajā veidolā.
Tikai, galvenais, atcerieties, ka jebkura pienene aug atkal. Ja ne tā pati, tad vismaz cita.
Cheers!
Dienas noskaņojums un vēlme:
meiteņu tējas vakars.
Pienenes un arī jebkura cita puķe zied skaisti. Tur ir tāds baigais spēks. Var salīdzināt ar sievietes mūžu (var arī ar vīrieša) - tas ziedu laiks jau tas skaistākais. Pienenei daudz piedod kaut vai tāpēc, ka tā smuki zied un daudziem jau negribas iznīdēt to smuko dzeltenumu no pagalma, ja acis tas priecē.
Bet, kā Nellija Furtado reiz dziedāja - all good things come to an end - un pienene nozied. Paliek balta piemiņa, kas patiesībā ir ļoti skaista, reizēm atstāj rūgtumu par zudušo skaistumu, bet tomēr arī tā ar laiku izkūp vējā. Mazi parašūtiņi aizlido viens pēc otra kaut kur - nezin' kur. Atliek cerēt, ka nākamgad atkal būs tikpat skaisti.
Un tagad iedomājies šo salīdzinājumu no cilvēku attiecību prizmas. Draudzība, kad viss sākas burvīgi, bet ar laiku saproti, ka kaut kas ir mainījies un kaut ka vairs īsti nekliķē tās intereses un katrs iet savu ceļu. Kā vecie labie angļi saka - we have grown apart - katrs esam izauguši, kaut ko sasnieguši, bet tomēr esam atšķirīgi. Pēc laika vari aplūkot atmiņas, bet tās, tieši tāpat kā pieneņu parašūtiņi, ar laiku aizlido vēja, pa vienai vien. Nepamani pat, pa kuru laiku.
Ahh, šodien uz sentimentālas nots esmu. Gribu domāt, ka mani pienenes parašūtiņi nekur neaizlidos un man no trakulīgas meiteņu draudzības paliks sirmās atmiņas skaistajā veidolā.
Tikai, galvenais, atcerieties, ka jebkura pienene aug atkal. Ja ne tā pati, tad vismaz cita.
Cheers!
Dienas noskaņojums un vēlme:
laiks maina cilvēkus, ja ne tagad, tad vēlāk. bet ne vienmēr tas ietekmē draudzību. īsta draudzība paliks mūžam ziedoša.
AtbildētDzēst