Kaut arī bieži mūs nodarbina jautājums, kas gan tā īsti ir, vairums no mums gan sirdī saprot, ka laime ir ikdienišķi un patīkami notikumi, nevis pēkšņi un negaidīti veiksmes pavērsieni. Ne vienu reizi vien gadās pie sevis padomāt: “Kad es sasniegšu to…tad…”, vai arī: “Kad man būs tas…tad…”. Un kamēr mēs sapņojam ar atvērtām acīm, mēs diemžēl aizmirstam ikdienu, tos mirkļus un lietas, kuras dara mūs laimīgus tagad un šodien.
Bieži vien ir dzirdēts tautā zināms teiciens: „Un tik maz vajag pilnai laimei!”, ko parasti attiecina uz sīkiem ikdienas notikumiem, mazām sakritībām, pēc kurām kāds cilvēks vai mēs paši jūtam iekšēju pacilātību, ko nereti aizmirstam nosaukt par laimi. Es ļoti bieži jūtos laimīga, jo spēju novērtēt to, kas ir man apkārt – mīļotā cilvēka ādas smaržu agros pirmdienu rītos, pirmo pavasara lapu svaigo zaļumu, saulainu dienu pēc ilgstoša drēgnuma, labu mūziku un citas lietas.
Psihologi apgalvo, ka spilgti ekstraverti vai spilgti neirotiķi — tie ir divi gadījumi, kad var nojaust, kādas ir cilvēka iespējas kļūt laimīgam, — pirmajā gadījumā tās ir lielas, bet otrajā — pilnīgi pretējas — tās ir ļoti mazas.
/Apollo.lv raksts/
Šim apgalvojumam piekrītu, jo pati esmu ekstraverts cilvēks un, manuprāt, tas ir iemesls, kāpēc bieži izjūtu laimi – esmu atvērta visam jaunajam un neuztveru to kā draudu, bet gan kā iespēju paplašināt savu dzīves pieredzi un redzesloku. Savukārt neirotiski un nervozi cilvēki biežāk ir pesimistiski noskaņoti un jaunus pavērsienus dzīvē uztver ar lielākām grūtībām, kas noteikti nav saistītas ar laimes izjūtu.
Laime nav vienmēr darīt ko vēlies, bet vienmēr vēlēties to, ko dari. /Tolstojs/
Arī Tolstoja apgalvojumam piekrītu, jo arī šobrīd mani nomoka dzīves īstā aicinājuma meklējumi. Bieži aizdomājos, ka mūsu vecumā – 19 gados, kad nekāda dzīves pieredze vēl nav bijusi, prasīt, lai zinām savu dzīves aicinājumu ir visai muļķīgi, jo daudzi no mums to saprot tikai brieduma gados. Protams, nešaubos, ka ir arī tik nobriedušas un spēcīgas personības, kas to var izdarīt jau tagad, tomēr es pie tām nepiederu. Domājot par to, kas man tiešām patīk un padara laimīgu, saprotu, ka tas ir brīvprātīgais darbs – bez atlīdzības palīdzēt citiem, nodot savas zināšanas kādam, kas tās pielietos. Kad novadu nodarbības skolās, kad pati savu brīvo laiku ziedoju citiem, lai gan varētu darīt kaut ko sevis labā, jūtos noderīga un tas mani piepilda. Kā dažreiz citiem stāstu – ir tāda laba sajūta, dodoties pie miera – manai dzīvei ir jēga un tas mani dara laimīgu.
Laime vispār ir cieši saistīta gan ar dzīves jēgu, gan mīlestību, jo arī atrodot šīs lietas cilvēks jūtas laimīgs un piepildīts. Un šis piepildījums arī ir īstā laime. Jau Maslova vajadzību piramīdā ir norādīts, ka cilvēka lielākā vajadzība ir pašrealizācija – pierādīt sevi, atrast savu piederību dzīvē, savas esamības jēgas atrašana vai tās meklējumi. Arī ceļš uz to var nest laimi, jo katra neveiksme mijas ar veiksmes periodiem, kas var norādīt pareizo ceļu dzīvē, tātad, arī uz laimi. Ir cilvēki, kas savu laimi atrod ģimenes vai laulības dzīvē. Daudzas sievietes apgalvo, ka bērna piedzimšana viņu dzīvē bija laimīgākais notikums, kad viņas sākušas izprast sevi.
Es to nezinu un tuvākajā laikā to arī nevēlos zināt, jo vispirms vēlos sevi realizēt citos veidos. Domāju, ka lielākā laime ģimenes dzīvē ir bērnu audzināšanas process, kas notiek ar saprātīgām metodēm, abiem vecākiem esot vienprātīgiem un tolerantiem gan pret bērniem, gan vienam pret otru. Ir skaisti veidot jaunu cilvēku, bet mācēt arī atstāt personisko telpu viņam pašam, lai šis jaunais cilvēks nebūtu tikai maza vecāku kopija. Izaudzināt spilgtu personību, kas, būdams jau pieaudzis, saka vecākiem paldies par audzināšanu – tā ir īsta vecāku laime. To es gribētu savā dzīvē panākt. Tomēr pagaidām man šķiet, ka dzīvē lielākais piepildījums ir jāsasniedz katram personiski, jo bērna audzināšana ir sadarbība, bet laimes meklēšana un atrašana ir katra paša uzdevums – arī atrodot savu īsto vietu un mīlot to, ar ko nodarbojas.
Izvērtējot savu dzīvi, varu secināt, ka esmu laimīgs cilvēks. Visas manas pamatvajadzības ir piepildītas un man ir augstas vērtības, kuras arī lielā mērā nosaka manu laimes latiņu. Un vēl – jo izglītotāks un dziļāks cilvēks, jo patiesāka laimes uztvere. Tam arī vajadzētu būt dzīves mērķim – izprast patiesās dzīves vērtības, jo šis izprašanas ceļš ir laimes pilns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru