Šorīt pamodos, piecēlos ar trešo piegājienu un nejutos īpaši laimīga. Nomainīju darbu, bet pirmā diena neatnesa nekādas patīkamās emocijas. Rīta darbības pilnīgi automātiskas, kaut arī bija ap nulli, saule spīdēja un pēc visiem šiem priekšnosacījumiem parasti īpaši iemeslu priekam nevajadzētu meklēt.
Bet vienalga jutos samocīti, līdz brīdim, kad pagāju garām puķu tirdziņam un mani patīkami pārsteidza skats - kāds ūsains kungs cienījamos gados nesa avīzē ievīstītu tulpju bunti, skolēni, studenti, pusmūža kungi un arī jaunieši veido rindas pie ziedu pārdevējiem, lai iepriecinātu... sievietes! Visas sievietes, kas viņiem blakus. Mātes, māsas, draudzenes, sievas, kolēģes, mīļotās. Šāds notikums ļauj papriecāties par to, ka ir tādi jaui starptautiski atzīti svētki, kad puse pasaules pasaka paldies sievietei. Par visu.
Kaut kāda jauka sajūta arī atceroties, ka tieši pirms gada biju Briselē, nezināju, kas ar mani notiks, jo man nebija naudas, nezināju, kurp jāiet, nevarēju nevienu sazvanīt un apraudājos uz stacijas grīdas. Prieks, ka šogad esmu siltās mājās un uz galda stāv tulpes. Un varu domāt vienīgi par pavasari, kas praktiski jau atnācis.
Dienas noskaņojums un vēlme:
nolikt visus eksāmenus darba mācībās
_________________
bilde no imgfave.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru