Rīt ar grupiņu pirmo reizi uzstāsimies plašākai publikai. Pirmo reizi, tā teikt, izlīdīsim no savas mēģinājumu alas un centīsimies nevis mēģināt, bet parādīt.
Vienīgais, kas mani uztrauc, ir satraukums pirms šādiem pasākumiem. Tfū, tfū, tfū, bet vienmēr pāris stundas pirms paredzētā notikuma pazūd balss, aizsmok kakls; pāris minūtes pirms kāpšanas uz skatuves ir tik slikti, ka šķiet, ka varētu izvemties. Sāp vēders, trīcu un jūtos kā ar gripu slima. Kad esmu uz skatuves un paņemu rokās mikrofonu, aizmirstu pirmajai dziesmai pašas sacerētos vārdus... Pirmajā pantiņā vienmēr domāju "noturēties, noturēties, netrīcēt, kustēties ar mēru, tālākie vārdi bija...", bet kad sākas piedziedājums, uztraukums pazūd. Vienkārši plūstu ritmā, ienirstu mūzikā un to jūtu. Klausos savā balsī, ko dara apkārtējie, aizveru acis un viss vienkārši kaut kā saplūst, veidojas tā īstā sajūta. Tā, kuru piedzīvojot mēdzam teikt "IR!"
Varbūt tas tāpēc, ka, citējot atkal Jāni, mūsu ģitāristu, vokāls vienmēr ir visvairāk atkailinātais. Visas savas emocijas, izjūtas un slēptākās domas var tulkot caur sejas izteiksmēm, acīm un balss intonācijām, kad skan konkrētā dziesma. Viss ir kā uz delnas un noslēpt tā īsti, ja vien tā nav muļķīga karaoke dzērumā, to nevar. Vēl jo īpaši tad, ja dziesmas melodija un vārdi (kā gandrīz visās mūsu dziesmās) ir paša vokālista sacerēti. Ir tāda vienkārša aizplūšana domās un izjūtās, tēlos, ko projicē emocijas.
Cerēsim, ka ies labi un piepildīsies visas labākās gaidas. Turiet īkšķus! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru