sensenie rituāli

Jā - rīt beidzot sāksim to bieži pieminēto remontu. Tas nozīmē, ka dzīvoklis būs pilns skaidu, putekļu un visa tā draza kaut kā būs jādabū prom no 5. stāva. Būs jautri! :)
Katrā ziņā, domas par remontu mani biežāk mudina domāt arī par saviem rituāliem, kas man vienmēr patikuši, bet kurus varu rīkot tikai savā "labajā" vidē - vietā, kuru pati esmu pielāgojusi savām vajadzībām un vietā, kur jūtos vislabāk un drošāk. Iepriekšējais remonts, ko piedzīvoju, bija pirms diviem gadiem, kad tētis remontēja manu istabu ģimenes mājā. Toreiz biju ārkārtīgi laimīga, kad plēsu nost vecās tapetes, braucu uz veikalu izvēlēties jaunas un kā izskatījās mana istaba pēc diviem mēnešiem, kad draugi to apbrīnoja pirmajā sālsmaizes ballītē. Tā pa īstam istabu pabeidzām tikai šopavasar, kad visbeidzot tika pielīmētas pēdējās divas tapešu loksnes. Un tomēr zinu, ka tā istaba vienmēr būs mana caurcaurēm, jo tur ieliku daudz emociju un labu domu.
Tagad man atkal ir tā lielā izdevība sākt ko tādu, vienīgi šoreiz - par saviem līdzekļiem un tie ir ļoti ierobežoti (jā, es nenāku no snobiskas bagātnieku ģimenes, kur visu nokārto māmiņa un papiņš ;)).

Jā, tātad sāku runāt par rituāliem. Man gribas apsēsties uz grīdas jaunizremontētā dzīvoklī un iekurināt ūdenspīpi, un tad, pūšot ārā dūmus, skatīties, kā tie ceļas līdz griestiem un vēlāk veido plānu migliņu visā istabā. Man gribas saaicināt savus draugus un, guļot uz grīdas, uzrīkot filmu vakaru. Man gribas uzcept ko garšīgu, nopirkt jaunākos žurnālus un baudīt laisku atpūtu. Man gribas traku ballīti, kad augšā esam visu nakti un no rīta ar galvassāpēm, bet ķiķinot, vācam iepriekšējās dienas tukšo taru.

Man atkal gribas to senaizmirsto kopā būšanu ar vecajiem cīņubiedriem un tajā pašā pozīcijā, kādā bijām tad, vidusskolu uzsākot.
Nē, man nepietrūkst skolas. Man pietrūkst to sajūtu, kādas ir, kad pēc ikdienas piedzīvojumiem sanākam kopā un vienkārši esam. Vienīgi ar svinīguma sajūtu, kad es biju tā namamāte, pie kuras visi ciemojas.

Dienas noskaņojums (sorīī, šodien man nav austiņu līdzi un nezinu, ko lai uzliek, tāpēc - gaidu ierosinājumos, ko man vajadzētu noklausīties, kad domāju par sienas krāsu :)) un vēlme:
nu tad jau par to pašu - jāiegādājas ūdenspīpes tabaka :)

Visskaistākais zieds

Šodien smaidu vairāk nekā visās iepriekšējās dienās kopā ņemot. Nu, vismaz man tā šķiet. Un vienu brīdi šorīt man šķita, ka tas tāpēc, ka kārtējā darba nedēļa ļoti raiti pagājusi un ir jau piektdiena - tātad, saīsinātā darba diena, turklāt priekšā divas skaistas brīvdienas un šorīt spīdēja saule, kaut arī gaiss ir patīkami dzestrs (nebiju domājusi, ka tas kādreiz varētu mani iepriecināt).
Apcerēju vakardienas tikšanos ar PZ jauniešiem un diskusiju un atkal sāku smaidīt. Kā mēs smējāmies par visādām dzīves situācijām, piemēram, kad vienu puisi bērnībā noturēja par meiteni autobusā un uzdāvināja viņam maisu ar konfektēm un lelli, kādas ir manas slepenās tieksmes darbā, kad skatos uz cilvēkiem, kas man nesimpatizē un kādi ir jaunākie joki par seksualitāti.
Un jā, tad es sapratu - esmu ļoti laimīga, ka esmu šajā organizācijā. Sapratu, ka tā man ir baigā pozitīvisma deva - satikt visus šos cilvēkus, ar kuriem bez aizspriedumiem var pārrunāt visu. Un ar to es tiešām domāju VISAS tēmas. Vakar bija diskusija par šādu te projektiņu un runājām par to vai ir/nav forši būt meitenei. Protams, ka diskusija aizklīda uz daudzām citām tēmām, smējāmies, ka 10 minūšu laikā sarunā ietvērām mīlestību, nekrofiliju, reliģiju, puišus, minoritātes un aizspriedumus.


Papardes Zieds patiešām ir tā vieta, kur es esmu es pati. Vieta, kur visvairāk atveros, kur visvairāk smejos, kur jūtos vispatiesākā. Citreiz domāju - nu bet kāpēc es ikdienā neesmu tik runīga, kāpēc es neesmu arī tik atklāta? Laikam jau tāpēc, ka ne vienmēr mani saprot. Zieds ir tā vieta, kur tu vari izrunāt dvēseli un tevi neapsmies. Vienu dienu, kad pēc iknedēļas tikšanās turpinājām vakaru pie manis, nākamajā rītā radās atziņa, ka mēs vienmēr runājam par tēmām, kuras tā īsti izprot tikai zieda cilvēki. Nu, šaubos, vai kādas politiskas organizācijas jaunieši asi diskutētu par prezervatīva par un pret vai izsūtītu kopīgajā e-pastu listē kaut ko par brīnumainajiem atklājumiem par spermu. Un nesmīkņātu par to. Jā, viņi jau noteikti asi diskutē par viena vai otra politiķa kompetenci jomā, kurā viņš strādā. Katram jau savs. Bet zieds ir īpašs ar to, ka mēs tomēr rūpējamies par to pirmsākumu. Par to brīnumu, ko sauc cilvēks. Mēs katrs pats saprotam tikai ar laiku, cik ārkārtīgi daudz ir atkarīgs no mums pašiem - sākot ar dzīves kvalitāti un beidzot ar savu mazbērnu nākotnes iespējām. Papardes Zieds ir tā organizācija, kas palīdz izprast šo pirmsākumu, kas palīdz ievirzīt pareizajās sliedēs. Mēs neko neuzspiežam, katram ir brīva izvēle, bet mēs esam tie, kas parāda, ka izvēle ir.


P.S. Līdz nākamajai nedēļai man ir iedota kamera un uzdevums nofilmēties, kur runāju par to, cik ļoti man patīk būt meitenei. Sekojiet līdzi, gan jau varēsiet arī jūs redzēt, kas man tik ļoti tajā padarīšanā patīk, un varbūt pat uzzināsiet daudz ko jaunu :)

Sarkans

Es tiešām mīlu vasaru.

Nebiju tā laikam īsti nekad izjutusi to trako vasaras svelmi, vai vismaz biju aizmirsusi, kāda tā ir. Un tomēr - pagājušajā sestdienā kopā ar Baibu un Māri ar riteņiem braucām uz jūru (Turaida - Saulkrasti un atpakaļ, kopumā apmēram 80km) un tas bija tiešām skaisti. Galvā tās tipiskās aforistiskās domas - ceļš, saule, ritenis un es, neko vairāk nemaz nevajag un ir jau laimes izjūta. Pie jūras aizmigu no noguruma un pēc tam sildoties pēc peldes. Apdegu tiešām traki, bet man tas patīk.
Man tiešām patīk tā nejaukā sajūta, kad sāp āda, man patīk, ka nevaru no svelmes paelpot, man patīk vējš jūrā, putni, lietus vasarā, saulē izbalējuši mati, prieks un smaids.
Tas viss var notikt tikai vasarā, un nekas, ka 8 stundas dienā pavadu ofisā, man ir pietiekami krāsainas nedēļas nogales, lai izbaudītu vasaru pilnu krūti.
Galvenais ir neierūsēt un darīt to, ko sirds kāro.

Dienas noskaņojums (ne gluži noskaņojums šodien, bet man vienkārši ļoti patīk šī dziesma) un vēlme:
Kaut ZVĒRĀ'10 būtu svelme un karstums ar sauli.


_______________________________
bildes, kā vienmēr, no imgfave.com un savas

Tea Party

No vakardienas vēlmes iedvesmojoties atlasīju idejas no imgfave.com, kā varētu izskatīties mans tea party. Tagad tik jāgaida jūlijs, kad būs brīvas nedēļas nogales un zemenes dārzā! :)

Changes

Iedomājies kaut kādu augu. Nu, pieņemsim pieneni. Dziļa, ļoti spēcīga sakne, gan jau vari atcerēties, kā bērnībā laukos, kad ravēji, tieši pienenes bija lielākais bieds, jo gribējās to sakni izraut, bet vienmēr tur kaut kas palika pāri. Mamma mācīja, ka, ja kaut kas paliek, tad vienmēr tur augs jauna un tu centies to izraut, bet beigās atmeti ar roku. Pienenes jau arī ātri aug - nemaz nepamani, ka mazie pumpuri, kas vēl tikai vakar nedroši spraucās ārā, jau liek manīt par to, ka tūliņ, tūliņ ziedēs.

Pienenes un arī jebkura cita puķe zied skaisti. Tur ir tāds baigais spēks. Var salīdzināt ar sievietes mūžu (var arī ar vīrieša) - tas ziedu laiks jau tas skaistākais. Pienenei daudz piedod kaut vai tāpēc, ka tā smuki zied un daudziem jau negribas iznīdēt to smuko dzeltenumu no pagalma, ja acis tas priecē.

Bet, kā Nellija Furtado reiz dziedāja - all good things come to an end - un pienene nozied. Paliek balta piemiņa, kas patiesībā ir ļoti skaista, reizēm atstāj rūgtumu par zudušo skaistumu, bet tomēr arī tā ar laiku izkūp vējā. Mazi parašūtiņi aizlido viens pēc otra kaut kur - nezin' kur. Atliek cerēt, ka nākamgad atkal būs tikpat skaisti.



Un tagad iedomājies šo salīdzinājumu no cilvēku attiecību prizmas. Draudzība, kad viss sākas burvīgi, bet ar laiku saproti, ka kaut kas ir mainījies un kaut ka vairs īsti nekliķē tās intereses un katrs iet savu ceļu. Kā vecie labie angļi saka - we have grown apart - katrs esam izauguši, kaut ko sasnieguši, bet tomēr esam atšķirīgi. Pēc laika vari aplūkot atmiņas, bet tās, tieši tāpat kā pieneņu parašūtiņi, ar laiku aizlido vēja, pa vienai vien. Nepamani pat, pa kuru laiku.



Ahh, šodien uz sentimentālas nots esmu. Gribu domāt, ka mani pienenes parašūtiņi nekur neaizlidos un man no trakulīgas meiteņu draudzības paliks sirmās atmiņas skaistajā veidolā.
Tikai, galvenais, atcerieties, ka jebkura pienene aug atkal. Ja ne tā pati, tad vismaz cita.

Cheers!


Dienas noskaņojums un vēlme:

meiteņu tējas vakars.