aidiaass

Paklejoju pa lookbook.nu un atradu dažas sev tuvas bildītes.
Parasti, kad meklēju iedvesmas izskatam, cenšos piemeklēt kādu cilvēku, kas ir maksimāli līdzīgs man. Nu, vai ir čolka, vai ir gaiši mati - tas vienkārši diezgan ietekmē koptēlu. Svarīgi arī, kas no visa, kas patīk, man jau ir. Pārsvarā der sapirkt klasiskās lietas (balta blūze, balts t-krekls vai "sievu sitēju" krekls (nu, nepārprotiet, vienkārši iedomājieties tipisku ar-gludi-skūtu-galvu-vīrieti baltā bezpiedurkņu kreklā :D), melns džemperis vai bītlene, melnas bikses, melni garie zābaki bez papēža, melnas laiviņas, maksimāli vienkrāsaini apģērbi), jo tad to visu var izraibināt ar orģinālām detaļām un neizskatās pārspīlēti. Vēl arī jāskatās vai ir tuvs tas stils, jo es, personīgi, neizprotu saplēstās zeķbikses un zeķes kurpēs līdz ceļgaliem. Man patīk upgreidota klasika :)

Melns un balts, bet protams. Skatoties tādas bildītes, gribas nopirkt brūnu ādas jostiņu, bet veikalos vienmēr atturos. Nav laikam vēl laiks mans pienācis.


It kā šādi ģerbtas meitenes var redzēt ik uz stūra, bet kaut kas man ļoti iepatikās. varbūt tā frizūra un saulesbrilles. Ja to nebūtu, tad izskats būtu cits. Nu jā, vēl man patīk jakas akurātā piegrieztne.

Ok, fermeru krekli man nepiestāv, bet kopā ar maziem džinsa šortiņiem jau laikam viss labi izskatās. Frizūra patīk. Tāda forša festivāla noskaņa, kā bija manā vārda dienā un Zvērā.



Es neliktu sarkanu, bet gan melnu jostu un nevilktu tās zeķes iekš kurpēm. Un muguru iztaisnotu. Bet blūzīte mīlīga un man patīk tie aksesuāri. a la alice in wonderland :)

pļāpas, klačas, baumu tarbas...

Pēdējās nedēļas nogalēs esmu daudz uzzinājusi. Nu, jūs gan jau zināt, kā tas notiek - atvērta vīna/alus/šampanieša pudele, un tad nu runas raisās pašas no sevis... jā. Bijuši daži pārsteigumi, šis tas nepatīkams un arī patīkams, pat glaimojošs.

Bet tas man lika padomāt par to, cik daudz es stāstu citiem par sevi un cik daudz citi stāsta man. Ko vajag stāstīt, ko var un ko labāk nevajadzētu.
Šī mēneša SANTā arī bija labs raksts par pļāpīgumu. Ir reizēm man tiešām tā, ka gribas aizvērties, jo nožēloju to pašu brīdi, kad runāju. Tieši, lejot ārā to ūdeni, kuru nevarēs vairs sasmelt, domāju, ka nevajadzētu tā darīt. Cik liela ir nozīme tam, ka kaut kas paliek nepateikts, cik ļot daži vārdi būtu varējuši kaut ko izmainīt. Vai tieši otrādi - labi, ka palikuši nepateikti. Kaut ko uzzināt pēc laika ir interesanti, ja tas ir bijis kas kārots.

Vēl man patika kā Alise nesen ierakstīja tviterī:
"Nākamgad katram būs citi skolasbiedri un tas man liek domāt, ka nākamgad kopējie sarunu temati būs vairāk par pašiem nevis citiem."

..un tas bija ļoti trāpīgi. Jo jāatzīst, ka vairāk mēs runājam par citu dzīvēm par to, ko citi izdarījuši vai, gluži otrādi, neizdarījuši, par citu attiecību peripetijām, par veiksmēm un neveiksmēm un par jaunāko apģērbu vai notikumu ģimenes dzīvē. Pārmaiņu laikā gribēsies vairāk runāt par to, kas notiek ar pašiem. Nav jau tas viegli, bet labāk par sevi un justies kā pļāpai, nevis izstāstīt par citiem to, ko labāk nevajadzētu, un justies nožēlojami citu acīs. Jo, lai arī cik ļoti negribētos to atzīt, kad uzzinām kaut ko par citiem, uz brīdi jūtamies pacilāti, ka mums uzticēta tāda informācija, bet pēc brīža tomēr ar aizdomām skatāmies uz stāstītāju - nez vai viņš par mani arī baumo tāpat?

Dienas noskaņojums (jāā, man beidzot ir atgriezies noskaņojumu periods!) un vēlme:
kaut rudens būtu skaists un vairāk dominētu sajūsma, nevis vilšanās, saistībā ar jauniem atklājumiem Lielajā Dzīvē.


P.S. sestdien bijām Tartu un tur bija +39 grādi. ziniet esmu bijusi jūlija vidū Barselonā, pie vidusjūras un tur bija +36... Secinājums: ja gribat tropu sajūtu, apmeklējiet savus kaimiņus, nevis izsviediet naudu dārgos ceļojumos :)
____________________
bilde sava & no imgfave.com

ванная

Šķirstot dažādus interjera žurnālus, pirmā, ko apskatu interjera risinājumu paraugos, ir vannas istaba. Vienmēr ir patikuši interesantie risinājumi un vēlme arī pašai savu vannas istabu izveidot.

Te būs dažas manas idejas no visa tā, kur idejas esmu sagrābstījusies.

Pirmkārt, man patiktu, ja vannas istabā būtu skats uz dabu. Vai vienkārši pa logu varētu skatīties. Kaut arī mani tracina, ja istabas durvis ir atvērtas, ja tur atrodos, vai man aiz muguras ir durvis, esmu pilnīga anti-klaustrofobiķe un man patīk, ja ir etvērts logs tieši man pretī. Protams, nebūtu forši, ja dzīvotu pirmajā stāvā Rīgas centrā ar atvērtu skatu uz pilsētu, kad vannojos, bet, ja tas būtu, piemēram, 9. stāvs, tad gan ir cita runa.
Otrkārt, bet ar to jau laikam vispār bija jāsāk, man gribas vannu. Un nevis vienkārši kaut kādu, bet, vēlams, ar kājiņām un interesantu dizainu. Ja arī nav interesants dizains, tad lai viņa ir maksimāli vienkārša un apsūbējusi no ārpuses. Šai te man patīk tie aizkariņi. Man nebūs plastmasas aizkari, pirkti Rimi pa 60sant., man būs smagie, ar plastikāta "vieglajiem aizkariem", kam , protams, atrasts interesants risinājums, nu, piemēram, kā viņi šeit ir sasieti kopā.
Treškārt, es gribētu, lai mana vanna stāv maksiāmi izcelti - piemēram, istabas vidū. Zinu, ka to ir grūti atrisināt no vadu/cauruļu puses, bet nekas nav neiespējams. Man patīk tā ideja ar statīvu istabas vidū.

Vispār, kad iedomājos vannas istabu, man girbētos, lai sienas ir vecinātas vai dabīgi vecas, bet koptas. Lai var redzēt, ja apmetums lobās, bet lai nekrīt uz galvas. Lai ir iebūvēti sienas plauktiņi (no betona), kur iekšā salikt melnas un baltas sveces un baudīt romaņķiku. Vēl gribētos, lai tur ir mūzikas iespēja - bez riska vannā izcepties.

Tā lūk. Bildes kā vienmēr, no imgfave.com, bet galvā man ir citādāka bilde. Vannas istabai jābūt tādai, lai visu laiku gribas iet mazgāties. Apmēram tā.

pamatu pamati

kas to būtu domājis, ka pavisam vienkārša izskata grāmatiņa mani padarīs par fashion bitch (kā mana māsa mani nosauca) :D

izlasīju grāmatu "things a woman should know about style" un daudzas lietas nostājās savās vietās. Nekad tā īsti neesmu sapratusi zīmolu fetišu, nu neliekas man tas tik ārprātīgi svarīgi. Daudzi jau teiks "nu bet tā kvalitāte, taču". Jā, varbūt, bet man ir daudzi apģērba gabali, kuri pirkti ne-zīmolu iestādēs un kalpo man jau vairākus gadus. Konkrēti viena jaciņa jau 4. vasaru un viens krekliņš 5to.
Pēc grāmatas sapratu, ka man vienmēr ir bijusi taisnība - labāk pirkt ne-zīmolu drēbes par zemu cenu, kas der un labi izskatās, nevis zīmolu, atvainojos, sūdus, kas neizskatās ne pēc kā. Tagad arī sapratu, ka man patīk, kā citiem izskatās tā saucamais vintage, bet man īsti nepatīk pašai viņu valkāt un nejūtos tajā ērti. Savs stils man pamazām kļūst aizvien skaidrāks un tiktiešām iesaku ikvienai meitenei/sievietei iečekot klasiskā stila paraugus. To var kombinēt ar visādiem interesantiem aksesuāriem un izskatīties labi un pats galvenais - tas nekad neiziet no modes.
Katrā ziņā, neesmu jau es tas labākais paraugs, pēc kā ģērbties, bet vienkārši man tagad nejauks paradums - iet pa ielu un skatīties, ka ir gaumīgi un kas nav. It kā jau par gaumi nestrīdas, bet var tomēr pateikt, kas ir ok un kas nav. Kādreiz jau arī man šķita, ka labi ģērbties nozīmē dārgi ģērbties. Laika gaitā esmu sapratusi, ka tā gan gluži nav. Ir vienkārši jāsaprot, ko vēlies un jāiet tur, kur nav astronomisku summu.

Eh, katras meitenes vājība laikam ir un paliek šmotkas, es nemaz neatšķiros :D

keepin' up with time

Visi jau mēs zinām to, cik ārprātīgi ātri paiet laiks. Tomēr pēdējā laikā man šķiet, ka tas aizrit pārāk ātri. Varbūt man vienkārši ļoti patīk mans darbs, tomēr nekad neesmu vasarā tik ilgi strādājusi pilnu darba laiku un nepamanījusi, cik ātri paiet tie 3 mēneši - iesācies taču jau 3.!
Eju krievu valodas kursos un šodien, ieskatoties līgumā, sapratu, ka pēc nedēļas viss jau beigsies un būs pienācis novērtēšanas laiks.
Šodien ir Alises dzimšanas diena, kas kādreiz man asociējās ar nelielām skumjām par to, ka vasara iet uz beigām, bet vienlaicīgi arī ar prieku, ka mēs tagad esam vienā vecumā.

Un galu galā - domājot par to, ka beidzas vasara, man pirmo gadu nav žēl, jo kārtējais posms aizritējis - tikai tagad saprotu, ka skola ir beigusies un vairs nekad nebūs, ka arī tie 12 gadi ir aizritējuši.
Man nav pārākās nostaļģijas vēl vai žēluma, vai prieka. Vienkārši patīkami, ka ir sācies kaut kas jauns. Vienlaicīgi vairāk laika gan pazudīs, gan ietaupīsies, jo skola mani kādu brīdi netraucēs. Ceru, ka pamanīšu, pa kuru laiku pienāk rudens un pirmās krāsainās lapas un vēlāk arī pirmais sniegs. Vēl ceru, ka nepalaidīšu garām katru dienu, ko izbaudu vēl kā padsmitniece, tātad - teorētiski, bērns.