personality

(brīžos, kad nevaru izdomāt ieraksta nosaukumu, vienkārši kaut ko uzrakstu angliski un uzreiz labi izskatās :D)

Tikko aizdomājos baigi tālu. Sāku ar to, ka man patīk kopā lipināt kolāžas. Kādreiz, kad pirku žurnālus, krāju tos vienā kaudzē un tagad nesen tos pa vienam vilku ārā un pārlasīju. Tagad, kad nopērku žurnālus un tos izlasu, es sameklēju bildītes, kas man patīk, ko es sev gribētu, kā gribētu izskatīties vai justies, griežu ārā un līmēju savā kladītē. Arī tās apģērbu un modes lapas, kas ir žurnālos, kur ir nevis modeles, bet katra lieta salikta atsevišķi un dažādās variācijās - tas tāāā rosina fantāziju!

Vienreiz Papardes Ziedā uztaisīju tādu iknedēļas tikšanās aktivitāti - katrs paņem kaut kādus žurnālus un tik griež ārā visu, ko vēlas, salīmē uz vienas lapas, klāt pieraksta, ka šīs mantas/sajūtas grib, un tad tās kolāžas līmē pie sienas. Tādā veidā citi var aplūkot, ko tu vēlies, to iztēloties, vizualizēt, un, kā jau mēs visi zinām, domas materializējas, jo īpaši, ja tām pieslēdzas vairāki spēki.
Tā nu laika gaitā tiku pie visa, ko biju sarakstījusi uz tās lapas. Ij jaunas kurpes, ij mīlestību...

Bet tagad manās ausīs pēdējā laikā aizķeras vārds mandala. Tikko iegūglēju, bet tāpat nevarēju saprast, kas tas ir. Zīmējums, kam saikne ar personību? Ja man kāds varētu izskaidrot, būtu ļoti pateicīga.

Tārps. Grāmatu tārps.

Dažkārt man vienkārši gribas sev aizbāzt muti un nerunāt. Vai nu, vismaz, kaut man uzrastos spējas un es savāktu atpakaļ tos vārdus vai veselus stāstus, ko esmu izpļāpājusies. Zinu, ka neesmu tāda vienīgā, bet nu...
Lasu grāmatu P.S. Es tevi mīlu (jā, man arī šķiet, ka latviski nosaukums izklausās muļķīgi, turklāt arī tulkots daudzviet ir tā, ka nevar uztvert kontekstu - drukas kļūdas, anglicismi, jo cilvēki nav spējuši vienkārši iztulkot vārdus) un bieži raudu. Nav jau tā, ka raudātu visu laiku, bet šī ir tāda grāmata, kuru lasot tiešām asaras pašas birst pār vaigiem.

Atceros, ka pirmā grāmata, kuru lasot raudāju, bija Karalis Lauva. Man bija kādi 7 vai 8 gadi un es to grāmatu no galvas zināju. Vēlāk īpaši neviena neaizkustināja, bet tad pirms diviem gadiem izlasīju Viktora Igo "Cilvēks, kas smejas" un pēdējās 100 lapaspusēs arī bija grūti savaldīties. Jā, un tad es sapratu, ka man patīk tādas - dvēseli-no-krūtīm-ārā-raujošas grāmatas, jo tās sniedz emocionālu dažādību un pacēlumu. Arī vēlmi novērtēt to, kas mums dots.
Vispār dzīvojot Rīgā esmu nedaudz par grāmatu tārpu pārvērtusies, bet tas tikai priecē, jo uz laiku biju atstājusi šo nodarbi novārtā.
Tagad atkal esmu tā meitene, kas iesāk lasīt un nenoliek grāmatu plauktā tik ilgi, kamēr tā nav izlasīta.

Dienas noskaņojums un vēlme:
Izdomāt motīvus fotosesijai


__________________________
bilde sava un no imgfave.com