Lampu drudzis

Rīt ar grupiņu pirmo reizi uzstāsimies plašākai publikai. Pirmo reizi, tā teikt, izlīdīsim no savas mēģinājumu alas un centīsimies nevis mēģināt, bet parādīt.

Vienīgais, kas mani uztrauc, ir satraukums pirms šādiem pasākumiem. Tfū, tfū, tfū, bet vienmēr pāris stundas pirms paredzētā notikuma pazūd balss, aizsmok kakls; pāris minūtes pirms kāpšanas uz skatuves ir tik slikti, ka šķiet, ka varētu izvemties. Sāp vēders, trīcu un jūtos kā ar gripu slima. Kad esmu uz skatuves un paņemu rokās mikrofonu, aizmirstu pirmajai dziesmai pašas sacerētos vārdus... Pirmajā pantiņā vienmēr domāju "noturēties, noturēties, netrīcēt, kustēties ar mēru, tālākie vārdi bija...", bet kad sākas piedziedājums, uztraukums pazūd. Vienkārši plūstu ritmā, ienirstu mūzikā un to jūtu. Klausos savā balsī, ko dara apkārtējie, aizveru acis un viss vienkārši kaut kā saplūst, veidojas tā īstā sajūta. Tā, kuru piedzīvojot mēdzam teikt "IR!"

Varbūt tas tāpēc, ka, citējot atkal Jāni, mūsu ģitāristu, vokāls vienmēr ir visvairāk atkailinātais. Visas savas emocijas, izjūtas un slēptākās domas var tulkot caur sejas izteiksmēm, acīm un balss intonācijām, kad skan konkrētā dziesma. Viss ir kā uz delnas un noslēpt tā īsti, ja vien tā nav muļķīga karaoke dzērumā, to nevar. Vēl jo īpaši tad, ja dziesmas melodija un vārdi (kā gandrīz visās mūsu dziesmās) ir paša vokālista sacerēti. Ir tāda vienkārša aizplūšana domās un izjūtās, tēlos, ko projicē emocijas.

Cerēsim, ka ies labi un piepildīsies visas labākās gaidas. Turiet īkšķus! :)

ilgas

Šobrīd es ļoti, ļoti gribu pavasari. Lily Allen mūziku, izbraucienus ar savu riteni, sauli logā agri no rītiem, zilas debesis, smieklus, pirmās zaļās lapas, saulrietus ap 21.00, sauļošanos pie mājas, grāmatu lasīšanu dārzā, bučošanos, atmodu un pamošanos gaismas dēļ. Pārmaiņas uz gaišo pusi gadalaikos un ne tikai...

Dienas noskaņojums un vēlme:

nopirkt krāsas ritenim

gaismiņas

Manas utopiskās domas par bezcerīgo remontu nerimstas, un tāpēc gribu izmēģināt izgatavot kaut ko šādu. Jā, jā, visi jau zina, ka gaismai ir liela nozīme (it īpaši brīžos kad tās nav vai apgaismojums ir ļoti slikts - kā mūsu šī brīža mājvietā) un tā spēj daudzko mainīt. Īpaši jau atmosfēru, kas arī mani interesē visvairāk.

Iedvesmo arī klips šis.

Kleita

Vispār jau par kāzām negribu domāt un man tas saistās ar kaut ko neatgriezenisku (it kā jau nekas slikts tur nav, bet nu, c'mon, man ir tikai 19 :D). Manuprāt, ja pāris ir ļoti ilgu laiku kopā, kopīgi veido savas dzīves, dzīvo kopā, varbūt pat apsver domu par mazuli, tad pilnīgi loģisks attiecību turpinājums ir precības. Tāda kā apliecināšana visiem pazīstamajiem, ka, "hei, mēs tagad būsim kopā uz mūžu!"

Pagaidām mani šī domiņa nesaista, bet tas jau nenozīmē, ka nevaru domāt par savu sapņu kāzu kleitu.

Man nepatīk "tortes", vienmēr ir šķitis, ka ja jau līgavai jāizskatās jauneklīgai, tad arī kleitai jābūt gaisīgai, vieglai. Te nu pāris manas favorītes, kurām uzdūros plašajos interneta klajumos.

Rītu rituāls

Vairāk jau tas piestāv maniem darba dienu rītiem, jo dažreiz brīvdienās man nav laika, bet vispār man ļoti garšo kafija. Vienkārši, ja jāizvēlas, dzert kafiju vai tēju, parasti saku, ka kafiju. Un vakaros ļoti bieži ir žēl, ka nevarēšu iedzert savu tumšo dzeramo, jo nevarēšu tak iemigt. Darbā parasti iedzeru kafiju, ēdu kruasānu un sapņoju par pavasari/vasaru...