Vasara beidzot ir sākusies!
Daudzi notikumi bijuši, tostarp arī Jāņi, bet man tuvākais ir Vācijas brauciens pagājušajā nedēļa, tajā pašā galvu-sāpošajā-Jāņu rītā :D
Katrā ziņā, bija burvīgi un lieliski, neskaitot kādu starpgadījumu. Bija pēdējais vakars, mēs bijām 3 piedzīvojumu kāras meitenes un vispār jau tas bija sestdienas vakars, kad nakstdzīve sit augstu vilni.. Nu, un varat jau iedomāties, ko mēs izdarījām - vienkārši ņēmām un devāmies piedzīvojumos Brēmenes klubā (kaut kādā tuc-tuc tipa, kādi man parasti nepatīk, bet nu šoreiz zobus sakodu un dancāju no sirds vienkārši tāpēc, ka biju Brēmenē, tas bija pēdējais vakars un sen nebiju iztrakojusies). Viss bija burvīgi līdz brīdim, kad vienā saspiestā telpā sajutu, ka kāds gramstās gar manu somu... Linda vēl tikai paspēja man piebakstīt, lai piesargos, bet tur nu aizceļoja mans telefons - kāda tukla turka roķelēs, un tagad tas droši vien priecē kāda lombarda skatloga skatītājus. Sajūta jau briesmīga, nu, gan jau tie, kam kādreiz bijis līdzīgi, to zina. Stulbi, ka vecāki par šo telefonu maksās vēl gadu, man bija daudzi ļoti nozīmīgi numuru un, nolāpīts, man tur bija mūzika un bildes, kuras vairs neatgūšu.
Kad pirmās dusmas un izmisums bija pārgājis, sāku samierināties un iedomājos, ka labi, ka mana pase nekur neaizceļoja, jo citādāk nekādi netiktu mājās. Nakti negulējām, jo jau 5 no rīta laidām uz lidostu.
Atbraucu uz LV un turpināju domāt par to zaglēnu. Cik gan daudz ir tādu un kā viņi vispār to noorganizē. Arī visi tie nenormālie riteņu zagļi, ar kuriem pilna Rīga - nu kas gan strādā viņu galvās, ka ir tāda pārdrošība. Adrenalīns? Mantkāre?
Un tad es sāku domāt, kā tie cilvēki sāk okšķerēt - vai lasa īsziņas, vai skatās bildes, vai izčeko kontaktu sarakstu...
Un tad man radās ģeniāla ideja īsfilmai. Realizēšu ideju līdzo tikšu pie kameras un cilvēkiem, kas atsauksies. Varbūt pat projektu uzrakstīšu un kādā konkursā piedalīšos.
Nesen tviterī rakstīju, ka reizēm apbrīnoju pati sevi. Šoreiz tiktiešām tā ir, jo no šādas stulbas situācijas esmu radījusi iedvesmu gūzmu un jūtos vēl labāk nekā tad, kad man šī mantiņa vēl bija.
Negribas teikt paldies (vispār gribētos, lai tam čalim utis iemetās!), bet savā ziņā atkal viss, kas notiek, notiek uz labu.
Katrā ziņā, bija burvīgi un lieliski, neskaitot kādu starpgadījumu. Bija pēdējais vakars, mēs bijām 3 piedzīvojumu kāras meitenes un vispār jau tas bija sestdienas vakars, kad nakstdzīve sit augstu vilni.. Nu, un varat jau iedomāties, ko mēs izdarījām - vienkārši ņēmām un devāmies piedzīvojumos Brēmenes klubā (kaut kādā tuc-tuc tipa, kādi man parasti nepatīk, bet nu šoreiz zobus sakodu un dancāju no sirds vienkārši tāpēc, ka biju Brēmenē, tas bija pēdējais vakars un sen nebiju iztrakojusies). Viss bija burvīgi līdz brīdim, kad vienā saspiestā telpā sajutu, ka kāds gramstās gar manu somu... Linda vēl tikai paspēja man piebakstīt, lai piesargos, bet tur nu aizceļoja mans telefons - kāda tukla turka roķelēs, un tagad tas droši vien priecē kāda lombarda skatloga skatītājus. Sajūta jau briesmīga, nu, gan jau tie, kam kādreiz bijis līdzīgi, to zina. Stulbi, ka vecāki par šo telefonu maksās vēl gadu, man bija daudzi ļoti nozīmīgi numuru un, nolāpīts, man tur bija mūzika un bildes, kuras vairs neatgūšu.
Kad pirmās dusmas un izmisums bija pārgājis, sāku samierināties un iedomājos, ka labi, ka mana pase nekur neaizceļoja, jo citādāk nekādi netiktu mājās. Nakti negulējām, jo jau 5 no rīta laidām uz lidostu.
Atbraucu uz LV un turpināju domāt par to zaglēnu. Cik gan daudz ir tādu un kā viņi vispār to noorganizē. Arī visi tie nenormālie riteņu zagļi, ar kuriem pilna Rīga - nu kas gan strādā viņu galvās, ka ir tāda pārdrošība. Adrenalīns? Mantkāre?
Un tad es sāku domāt, kā tie cilvēki sāk okšķerēt - vai lasa īsziņas, vai skatās bildes, vai izčeko kontaktu sarakstu...
Un tad man radās ģeniāla ideja īsfilmai. Realizēšu ideju līdzo tikšu pie kameras un cilvēkiem, kas atsauksies. Varbūt pat projektu uzrakstīšu un kādā konkursā piedalīšos.
Nesen tviterī rakstīju, ka reizēm apbrīnoju pati sevi. Šoreiz tiktiešām tā ir, jo no šādas stulbas situācijas esmu radījusi iedvesmu gūzmu un jūtos vēl labāk nekā tad, kad man šī mantiņa vēl bija.
Negribas teikt paldies (vispār gribētos, lai tam čalim utis iemetās!), bet savā ziņā atkal viss, kas notiek, notiek uz labu.
Dienas noskaņojums un vēlme:
Lai tikpat skaists laiks ir nedēļas nogalē un jūra mani uzņemtu tikpat viesmīlīgi, cik aizvakar.
